Gadskārtas

2012.gada svinamās dienas Saules ceļa (Zemes orbītas) punkti pēc Latvijas laika un Gregora kalendāra:

Meteņi – 4. februārī plkst. 11:13
Lieldienas – 20. martā plkst. 06:14
Ūsiņi – 5. maijā plkst. 04:13
Jāņi – 21. jūnijā plkst. 01:09
Māras – 7. augustā plkst. 04:26
Apjumības (rudens vienādības, Miķeļi) – 22.septembrī plkst. 16:49
Mārtiņi – 7. novembrī plkst. 01:10
Ziemassvētki – 21. decembrī plkst. 12:12

Saules ritums

Saule ir pamats visam dzīvajam, bez saules nebūtu nedz ziedošu puķu pļavas, nedz zaļā meža šalkas, nedz dzērvju kliedzieni rudens rītos, nedz mūs, nedz mūsu tautas.
   Jau no laika gala mūsu senči sauli ir godājuši, cienījuši, dzīvojuši un strādājuši pēc saules ritējuma cikla, apzinājušies tās spēku un burvību. Viss spēcīgākā saules ietekme uz visu dzīvo ir vērojama saulgriežu dienās, kas saistītas ar saules stāvokli debesu lokā, tāpēc šīs dienas mūsu senčiem un mums ir svētas un godājamas.
   No četriem saulgriežiem viss mīļākie un gaidītākie ir Ziemas saulgrieži( visgarākā nakts, visīsākā diena) un Jāņi( Vasaras saulgrieži. (visgarākā diena, visīsākā nakts), kas ir pašas brīnumainākās dienas visa gada garumā. Bez šiem diviem saulgriežiem ir arī Lieldienas( Pavasara saulgrieži) un Miķeļi( Rudens saulgrieži), kad nakts ir vienādi garas ar dienu(saulstāvji). Visi četri saulgrieži ietilpst astoņās gadskārtās, kur bez jau minētiem saulgriežiem ietilpst arī - Meteņi, Ūsiņi, Māras un Mārtiņi. Šo svētku pamatā ir saules spēks, auglība un aizsardzība pret ļauniem spēkiem. Saulgrieži ir arī senās laika skaitīšanas pamats, kas ir patstāvīga un nemainīga kā pati saule, pēc kā mostas un iet mierā visa dzīvā daba .
  Meteņi - 6 februāris ( gada sākums)
  Lieldienas - 22-25 marts ( Pavasara saulgrieži , pavasara sākums)
  Ūsiņi - 9 maijs ( pavasara beigas vasaras sākums)
  Jāņi - 21-23 jūnijs ( Vasaras saulgrieži )
  Māras - 7 augusts ( rudens sākums)
  Miķeļi - 20-22 septembris ( Rudens sulgrieži - apjumības)
  Mārtiņi - 10(5) novembris ( rudens beigas ziemas sākums)
  Ziemassvētki - 20-23 decembris ( Ziemas saulgrieži)
    Citas svētāmās dienas - Pelnu diena ( 7 februāris) gada sākums . Pēteri ( 24 jūnijs) iesākas siena laiks . Laidene ( 2 jūlijs) saule sāk nolaisties zemāk . Jēkabi ( 24 jūlijs ) saimnieku diena.

 Laiki

ZIEMAS LAIKS – starp Ziemassvētkiem un Meteņiem;
SĒRSNU LAIKS – starp Meteņiem un Lieldienām;
PAVASARA LAIKS – starp Lieldienām un Ūsiņiem;
SĒJAS LAIKS jeb ZIEDU LAIKS – starp Ūsiņiem un Jāņiem;
SIENA LAIKS – starp Jāņiem un Mārām;
RUDENS LAIKS  – starp Mārām un Apjumībām;
VEĻU LAIKS – starp Apjumībām un Mārtiņiem;
LEDUS LAIKS – starp Mārtiņiem un Ziemassvētkiem.

Nāve -ne ļauna, ne laba.

"...Kas ir miršana?

Mirt jaunam , mirt vecam ,
Kad dieniņa danākusi;
Atstāt bija šo saulīti,
Kaut tā gana mīlējusi.
27376

Mirstot augums, velis, un dvēsele šķiras.
Tā kā katra cilvēka sastāvdaļa pieder gluži dažādām kārtām, tad, saitēm pārtrūkstot, tās atbrīvojas viena no otras. Mirstot dvēsele pazaudē tos lodziņus, pa kuriem tā raudzījusies pasaulē . Taču tā nav nekāda nelaime, jo dvēselei paliek atmiņu pasaule jeb pašpasaule .
Latvietis mīlējis dzīvi, bet miršanu sagaidījis mierīgi, bez bailēm, jau iepriekš pats rūpēdamies par savu mūžamāju un kapavietu.
Mirstošo latvieti nav baidījusi elle, jo šis jēdziens dainās attiecas tikai uz elles atnesējiem vāciešiem pašiem.''
/Ernests Brastiņš 1932. ''Cerokslis''/

Ierasts, ka vairumam ļaužu nāve saistās ar, ko ļaunu, bet tas tā nebūt nav, jo tā nav nedz ļauna, nedz laba tā vienkārši ir daļa no šīs pasaules, noslēgums šīs dzīves gaitām, tā ir tikpat dabiska kā dzimšana. Tomēr vienmēr jau ir skumji šķirties no kāda tuva cilvēka, bet ar laiku šīs skumjas norimst un paliek atmiņas, kurās reizums dzīvie iegriežās pēc padoma un miera, vien jāatceras, ka šī saule ir šķirta no aizsaules un kur vieta dzīvajiem, tur nebūtu vietas mirušajiem un otrādi, mums katram ir jāizdzīvo savā pasaulē. Sendienās mūsu senči šīs pasaules nošķīra un ļāva šīm pasaulēm dzīvot šķirti, vien reizi gadā šīs pasaules tapa viena otrai atvērtas, lai ļautu apjaust savas saknes, vētītu aizgājušo domājot par nākotni un apjaustu dabas nebeidzamības ciklu un savu vietu tajā  - Veļu laiks, bija šis saskares punkts pēc kura atkal šo pasauļu vārti tika slēgti un katra pasaule atkal varēja atgriezties pie savas ikdienas, pie savām rūpēm.
Laikam ritot, ar svešo klātbūtni šī dabiski izprotamā šķirtne arvien vairāk ir tapusi plūgāta, raustīta un ārdīta, ne mirušam miera tai saulē, ne dzīvam miera šai saulē, protams tas latviskais spīts vienmēr ir centies atkal un atkal visas lietas salikt dabiskā ietvarā un reizums tas ir sanācis, reizums svešā vara ir guvusi virsroku. Vēl līdz pat 1773 gadam ļaudis tikuši guldīti baznīcu sienās, vai ap baznīcām, tādejādi pašas baznīcas bija vienkārši runājot kļuvušas par kapsētām un kapsētas psihiski veselam prātam ,tomēr izraisa zināmu diskomfortu, jo katra vesela cilvēka prātā pastāv jau iepriekšminētā dabiskā šķirtne starp šīm divām pasaulēm. Tāpat šīs šķirtnes jaukšana notika ar svētkalnu pārvēršanu par kapukalniņiem, avotu tuvumā veicot apbedījumus, ar kristīgo dievnamu celšanu senās kapsētās, ar dažādu vandāļu, melno arheologu rosību apgānot mūžamājas, arī padomju gadi ienesa savas korekcijas, kad pilsētu un apdzīvoto vietu centros uzradās tā sauktie brāļu kapi, tādejādi atkal un atkal mēģinot jaukt šo šķirtni .
Nāve nav ļauna -nedz laba, pret to jāizturas ar cieņu, mirušiem vieta tai saulē -dzīviem šai saulē.