Mirt jaunam , mirt vecam ,
Kad dieniņa danākusi;
Atstāt bija šo saulīti,
Kaut tā gana mīlējusi.
27376
Mirstot augums, velis, un dvēsele šķiras.
Tā kā katra cilvēka sastāvdaļa pieder gluži dažādām kārtām, tad, saitēm pārtrūkstot, tās atbrīvojas viena no otras. Mirstot dvēsele pazaudē tos lodziņus, pa kuriem tā raudzījusies pasaulē . Taču tā nav nekāda nelaime, jo dvēselei paliek atmiņu pasaule jeb pašpasaule .
Latvietis mīlējis dzīvi, bet miršanu sagaidījis mierīgi, bez bailēm, jau iepriekš pats rūpēdamies par savu mūžamāju un kapavietu.
Mirstošo latvieti nav baidījusi elle, jo šis jēdziens dainās attiecas tikai uz elles atnesējiem vāciešiem pašiem.''
/Ernests Brastiņš 1932. ''Cerokslis''/
Ierasts, ka vairumam ļaužu nāve saistās ar, ko ļaunu, bet tas tā nebūt nav, jo tā nav nedz ļauna, nedz laba tā vienkārši ir daļa no šīs pasaules, noslēgums šīs dzīves gaitām, tā ir tikpat dabiska kā dzimšana. Tomēr vienmēr jau ir skumji šķirties no kāda tuva cilvēka, bet ar laiku šīs skumjas norimst un paliek atmiņas, kurās reizums dzīvie iegriežās pēc padoma un miera, vien jāatceras, ka šī saule ir šķirta no aizsaules un kur vieta dzīvajiem, tur nebūtu vietas mirušajiem un otrādi, mums katram ir jāizdzīvo savā pasaulē. Sendienās mūsu senči šīs pasaules nošķīra un ļāva šīm pasaulēm dzīvot šķirti, vien reizi gadā šīs pasaules tapa viena otrai atvērtas, lai ļautu apjaust savas saknes, vētītu aizgājušo domājot par nākotni un apjaustu dabas nebeidzamības ciklu un savu vietu tajā - Veļu laiks, bija šis saskares punkts pēc kura atkal šo pasauļu vārti tika slēgti un katra pasaule atkal varēja atgriezties pie savas ikdienas, pie savām rūpēm.
Laikam ritot, ar svešo klātbūtni šī dabiski izprotamā šķirtne arvien vairāk ir tapusi plūgāta, raustīta un ārdīta, ne mirušam miera tai saulē, ne dzīvam miera šai saulē, protams tas latviskais spīts vienmēr ir centies atkal un atkal visas lietas salikt dabiskā ietvarā un reizums tas ir sanācis, reizums svešā vara ir guvusi virsroku. Vēl līdz pat 1773 gadam ļaudis tikuši guldīti baznīcu sienās, vai ap baznīcām, tādejādi pašas baznīcas bija vienkārši runājot kļuvušas par kapsētām un kapsētas psihiski veselam prātam ,tomēr izraisa zināmu diskomfortu, jo katra vesela cilvēka prātā pastāv jau iepriekšminētā dabiskā šķirtne starp šīm divām pasaulēm. Tāpat šīs šķirtnes jaukšana notika ar svētkalnu pārvēršanu par kapukalniņiem, avotu tuvumā veicot apbedījumus, ar kristīgo dievnamu celšanu senās kapsētās, ar dažādu vandāļu, melno arheologu rosību apgānot mūžamājas, arī padomju gadi ienesa savas korekcijas, kad pilsētu un apdzīvoto vietu centros uzradās tā sauktie brāļu kapi, tādejādi atkal un atkal mēģinot jaukt šo šķirtni .
Nāve nav ļauna -nedz laba, pret to jāizturas ar cieņu, mirušiem vieta tai saulē -dzīviem šai saulē.
